Dzīvnieki Evitai patīk no mazām dienām. Sākumā tie bija Latvijas lauku sētai tradicionāli mājdzīvnieki, vēlāk modās interese par mūsu platuma grādiem neierastākiem radījumiem. Viesojoties pie Evitas, pārliecinājos, ka interese un patika ir abpusēja — arī eksotiskajiem dzīvniekiem par savu saimnieci.

Arta, Pipars, Kosmoss, Sultāns juniors...

Jau pa gabalu, vēl nepieejot pie sētas, dzirdu tradicionālu gaiļa dziedāšanu. Bet tie ir tikai ziediņi. Pienākot klāt, redzu mūsu platuma grādiem neparastus dzīvniekus, tiešām odziņas. Teikšu atklāti, vasarās paceļojot pa Latviju, nu jau esmu saskatījies dažnedažādus aizjūras brīnumus, kā strausus un alpakas, tomēr sastapt ko tādu tepat Dundagas centrā, tas nudien ir eksotiski. Tūlīt arī namamāte Evita mani ved sētā un iepazīstina ar savu saimi.

Pirmās tuvāk nāk trīs alpakas — viena brūna, divas pelēcīgas. Brūno saimniece sauc par Vikiju. Samulstu, kad pelēcīgo Evita uzrunā par Baltiņu. Izrādās, ka pelēkās patiesībā esot baltas, tikai notriepušās ar pelniem. Esot arī dažādas šķirnes, un arī tēvzeme alpakām atšķiras. Brūnā dzimusi Cēsīs, tātad Latvijas pilsone, tāpēc arī ausī nav gredzena, toties abas it kā baltās ir ārzemnieces un ar numuru zīmēm ausīs. Protams, saimniece visu savu saimi zina ne jau pēc numuriem, katram ir savs vārds. Lamas, kas nelamājas Turpat draudzīgi līdzās sienu ēd divas lamas, Arta un Mario. Viena no tām — topošā māmiņa. Aši piesteidzas maza pundurkaziņa... Pandu aita iepazīdamās man pieklājīgi saka: bē-bē. Neesmu zvēru valodas lietpratējs, tāpēc man šķiet, ka šī aita blēj tāpat kā mums Latvijā pierastās. 

Turpinājums lasāms Dundadzniekā